हिरण्याक्षं तावद्वरद भवदन्वेषणपरंचरन्तं सांवर्ते पयसि निजजङ्घापरिमिते । भवद्भक्तो गत्वा कपटपटुधीर्नारदमुनिःशनैरूचे नन्दन् दनुजमपि निन्दंस्तव बलम् ॥ 13.1 ॥
hiraṇyākṣaṃ tāvadvarada bhavadanveṣaṇaparaṃcarantaṃ sāṃvarte payasi nijajaṅghāparimite | bhavadbhakto gatvā kapaṭapaṭudhīrnāradamuniḥśanairūce nandan danujamapi nindaṃstava balam || 13.1 ||
स मायावी विष्णुर्हरति भवदीयं वसुमतींप्रभो कष्टं कष्टं किमिदमिति तेनाभिगदितः । नदन् क्वासौ क्वासाविति स मुनिना दर्शितपथोभवन्तं संप्रापद्धरणिधरमुद्यन्तमुदकात् ॥ 13.2 ॥
sa māyāvī viṣṇurharati bhavadīyaṃ vasumatīṃprabho kaṣṭaṃ kaṣṭaṃ kimidamiti tenābhigaditaḥ | nadan kvāsau kvāsāviti sa muninā darśitapathobhavantaṃ saṃprāpaddharaṇidharamudyantamudakāt || 13.2 ||
अहो आरण्योऽयं मृग इति हसन्तं बहुतरैर्दुरुक्तैर्विध्यन्तं दितिसुतमवज्ञाय भगवन् । महीं दृष्ट्वा दंष्ट्राशिरसि चकितां स्वेन महसापयोधावाधाय प्रसभमुदयुङ्था मृधविधौ ॥ 13.3 ॥
aho āraṇyo'yaṃ mṛga iti hasantaṃ bahutarairduruktairvidhyantaṃ ditisutamavajñāya bhagavan | mahīṃ dṛṣṭvā daṃṣṭrāśirasi cakitāṃ svena mahasāpayodhāvādhāya prasabhamudayuṅthā mṛdhavidhau || 13.3 ||
गदापाणौ दैत्ये त्वमपि हि गृहीतोन्नतगदोनियुद्धेन क्रीडन्घटघटरवोद्घुष्टवियता । रणालोकैत्सुक्यान्मिलति सुरसंघे द्रुतममुंनिरुन्ध्याः सन्ध्यातः प्रथममिति धात्रा जगदिषे ॥ 13.4 ॥
gadāpāṇau daitye tvamapi hi gṛhītonnatagadoniyuddhena krīḍanghaṭaghaṭaravodghuṣṭaviyatā | raṇālokaitsukyānmilati surasaṃghe drutamamuṃnirundhyāḥ sandhyātaḥ prathamamiti dhātrā jagadiṣe || 13.4 ||
गदोन्मर्दे तस्मिंस्तव खलु गदायां दितिभुवोगदाघाताद्भूमौ झटिति पतितायामहह ! भोः ! । मृदुस्मेरास्यस्त्वं दनुजकुलनिर्मूलनचणंमहाचक्रं स्मृत्वा करभुवि दधानो रुरुचिषे ॥ 13.5 ॥
gadonmarde tasmiṃstava khalu gadāyāṃ ditibhuvogadāghātādbhūmau jhaṭiti patitāyāmahaha ! bhoḥ ! | mṛdusmerāsyastvaṃ danujakulanirmūlanacaṇaṃmahācakraṃ smṛtvā karabhuvi dadhāno ruruciṣe || 13.5 ||
ततः शूलं कालप्रतिमरुषि दैत्ये विसृजतित्वयि छिन्दत्येनत् करकलितचक्रप्रहरणात् । समारुष्टो मुष्ट्या स खलु वितुदंस्त्वां समतनोत्गळन्माये मायास्त्वयि किल जगन्मोहनकरीः ॥ 13.6 ॥
tataḥ śūlaṃ kālapratimaruṣi daitye visṛjatitvayi chindatyenat karakalitacakrapraharaṇāt | samāruṣṭo muṣṭyā sa khalu vitudaṃstvāṃ samatanotgaळnmāye māyāstvayi kila jaganmohanakarīḥ || 13.6 ||
भवच्चक्रज्योतिष्कणलवनिपातेन विधुतेततो मायाचक्रे विततघनरोषान्धमनसम् । गरिष्ठाभिर्मुष्टिप्रहृतिभिरभिघ्नन्तमसुरंस्वपादाङ्गुष्ठेन श्रवणपदमूले निरवधीः ॥ 13.7 ॥
bhavaccakrajyotiṣkaṇalavanipātena vidhutetato māyācakre vitataghanaroṣāndhamanasam | gariṣṭhābhirmuṣṭiprahṛtibhirabhighnantamasuraṃsvapādāṅguṣṭhena śravaṇapadamūle niravadhīḥ || 13.7 ||
महाकायःस्सोऽयं तव करसरोजप्रमथितोगळद्रक्तो वक्त्रादपतदृषिभिः श्लाघितहतिः । तदा त्वामुद्दामप्रमदभरविद्योतिहृदयामुनीन्द्रास्सान्द्राभिः स्तुतिभिरनुवन्नध्वरतनुम् ॥ 13.8 ॥
mahākāyaḥsso'yaṃ tava karasarojapramathitogaळdrakto vaktrādapatadṛṣibhiḥ ślāghitahatiḥ | tadā tvāmuddāmapramadabharavidyotihṛdayāmunīndrāssāndrābhiḥ stutibhiranuvannadhvaratanum || 13.8 ||
त्वचि च्छन्दो रोमस्वपि कुशगणश्चक्षुषि घृतंचतुर्होतारोऽंघ्रौ स्रुगपि वदने चोदर इडा । ग्रहा जिह्वायां ते परपुरुष कर्णे च चमसाविभो सोमो वीर्यं वरद गळदेशेऽप्युपसदः ॥ 13.9 ॥
tvaci cchando romasvapi kuśagaṇaścakṣuṣi ghṛtaṃcaturhotāro'ṃghrau srugapi vadane codara iḍā | grahā jihvāyāṃ te parapuruṣa karṇe ca camasāvibho somo vīryaṃ varada gaळdeśe'pyupasadaḥ || 13.9 ||
मुनीन्द्रैरित्यादिस्तवनमुखरैर्मोदितमनामहीयस्या मूर्त्या विमलतरकीर्त्या च विलसन् । स्वधिष्ण्यं संप्राप्तः सुखरसविहारी मधुरिपोनिरुन्ध्या रोगं मे सकलमपि वातालयपते ॥ 13.10 ॥
munīndrairityādistavanamukharairmoditamanāmahīyasyā mūrtyā vimalatarakīrtyā ca vilasan | svadhiṣṇyaṃ saṃprāptaḥ sukharasavihārī madhuriponirundhyā rogaṃ me sakalamapi vātālayapate || 13.10 ||