प्रीत्या दैत्यस्तव तनुमहःप्रेक्षणीत्सर्वथाऽपित्वामाराध्यन्नजित रचयन्नञ्जलिं सञ्जगाद । मत्तः किं ते समभिलषितं विप्रसूनो वद त्वंवित्तं भक्तं भवनमवनीं वापि सर्वं प्रदास्ये ॥ 31.1 ॥
prītyā daityastava tanumahaḥprekṣaṇītsarvathā'pitvāmārādhyannajita racayannañjaliṃ sañjagāda | mattaḥ kiṃ te samabhilaṣitaṃ viprasūno vada tvaṃvittaṃ bhaktaṃ bhavanamavanīṃ vāpi sarvaṃ pradāsye || 31.1 ||
तामक्षीणां बलिगिरमुपाकर्ण्य कारुण्यपूर्णोऽप्यस्योत्सेकं शमयितुमना दैत्यवंशं प्रशंसन् । भूमिं पादत्रयपरिमितां प्रार्थयामासिथ त्वंसर्वं देहीति तु निगदिते कस्य हास्यं न वा स्यात् ॥ 31.2 ॥
tāmakṣīṇāṃ baligiramupākarṇya kāruṇyapūrṇo'pyasyotsekaṃ śamayitumanā daityavaṃśaṃ praśaṃsan | bhūmiṃ pādatrayaparimitāṃ prārthayāmāsitha tvaṃsarvaṃ dehīti tu nigadite kasya hāsyaṃ na vā syāt || 31.2 ||
विश्वेशं मां त्रिपदमिह किं याचसे बालिशस्त्वंसर्वां भूमिं वृणु किममुनेत्यालपत्त्वां स दृप्यन् । यस्माद्दर्पात्त्रिपदपरिपूर्त्यक्षमः क्षेपवादान्बन्धं चासावगमदतदर्होऽपि गाढोपशान्त्यै ॥ 31.3 ॥
viśveśaṃ māṃ tripadamiha kiṃ yācase bāliśastvaṃsarvāṃ bhūmiṃ vṛṇu kimamunetyālapattvāṃ sa dṛpyan | yasmāddarpāttripadaparipūrtyakṣamaḥ kṣepavādānbandhaṃ cāsāvagamadatadarho'pi gāḍhopaśāntyai || 31.3 ||
पादत्रय्या यदि न मुदितो विष्टपैर्नापि तुष्येदित्युक्तेऽस्मिन्वरद भवते दातुकामेऽथ तोयम् । दैत्याचार्यस्तव खलु परीक्षार्थिनः प्रेरणात्तंमा मा देयं हरिरयमिति व्यक्तमेवाबभाषे ॥ 31.4 ॥
pādatrayyā yadi na mudito viṣṭapairnāpi tuṣyedityukte'sminvarada bhavate dātukāme'tha toyam | daityācāryastava khalu parīkṣārthinaḥ preraṇāttaṃmā mā deyaṃ harirayamiti vyaktamevābabhāṣe || 31.4 ||
याचत्येवं यदि स भगवान्पूर्णकामोऽस्मि सोऽहंदास्याम्येव स्थिरमिति वदन् काव्यशप्तोऽपि दैत्यः । विन्ध्यावल्या निजदयितया दत्तपाद्याय तुभ्यंचित्रं चित्रं सकलमपि स प्रार्पयत्तोयपूर्वम् ॥ 31.5 ॥
yācatyevaṃ yadi sa bhagavānpūrṇakāmo'smi so'haṃdāsyāmyeva sthiramiti vadan kāvyaśapto'pi daityaḥ | vindhyāvalyā nijadayitayā dattapādyāya tubhyaṃcitraṃ citraṃ sakalamapi sa prārpayattoyapūrvam || 31.5 ||
निस्सन्देहं दितिकुलपतौ त्वय्यशेषार्पणं तद्व्यातन्वाने मुमुचुरृषयः सामराः पुष्पवर्षम् । दिव्यं रूपं तव च तदिदं पश्यतां विश्वभाजामुच्चैरुच्चैरवृधदवधीकृत्य विश्वाण्डभाण्डम् ॥ 31.6 ॥
nissandehaṃ ditikulapatau tvayyaśeṣārpaṇaṃ tadvyātanvāne mumucurṛṣayaḥ sāmarāḥ puṣpavarṣam | divyaṃ rūpaṃ tava ca tadidaṃ paśyatāṃ viśvabhājāmuccairuccairavṛdhadavadhīkṛtya viśvāṇḍabhāṇḍam || 31.6 ||
त्वत्पादाग्रं निजपदगतं पुण्डरीकोद्भवोऽसौकुण्डीतोयैरसिचदपुनाद्यज्जलं विश्वलोकान् । हर्षोत्कर्षात् सुबहु खेचरैरुत्सवेऽस्मिन्भेरीं निघ्नन्भुवनमचरज्जाम्बवान् भक्तिशाली ॥ 31.7 ॥
tvatpādāgraṃ nijapadagataṃ puṇḍarīkodbhavo'saukuṇḍītoyairasicadapunādyajjalaṃ viśvalokān | harṣotkarṣāt subahu khecarairutsave'sminbherīṃ nighnanbhuvanamacarajjāmbavān bhaktiśālī || 31.7 ||
तावद्दैत्यास्त्वनुमतिमृते भर्तुरारब्धयुद्धादेवोपेतैर्भवदनुचरैः सङ्गता भङ्गमापन् । कालात्मायं वसति पुरतो यद्वशात्प्राग्जिताः स्मःकिं वो युद्धैरिति बलिगिरा तेऽथ पातालमापुः ॥ 31.8 ॥
tāvaddaityāstvanumatimṛte bharturārabdhayuddhādevopetairbhavadanucaraiḥ saṅgatā bhaṅgamāpan | kālātmāyaṃ vasati purato yadvaśātprāgjitāḥ smaḥkiṃ vo yuddhairiti baligirā te'tha pātālamāpuḥ || 31.8 ||
पाशैर्बद्धं पतगपतिना दैत्यमुच्चैरवादीस्तार्त्तीयीकं दिश मम पदं किं न विश्वेश्वरोऽसि । पादं मूर्ध्नि प्रणय भगवन्नित्यकम्पं वदन्तंप्रह्लादस्तं स्वयमुपगतो मानयन्नस्तवीत्त्वाम् ॥ 31.9 ॥
pāśairbaddhaṃ patagapatinā daityamuccairavādīstārttīyīkaṃ diśa mama padaṃ kiṃ na viśveśvaro'si | pādaṃ mūrdhni praṇaya bhagavannityakampaṃ vadantaṃprahlādastaṃ svayamupagato mānayannastavīttvām || 31.9 ||
दर्पोच्छित्त्यै विहितमखिलं दैत्य सिद्धोऽसि पुण्यैर्लोकस्तेऽस्तु त्रिदिवविजयी वासवत्वं च पश्चात् । मत्सायुज्यं भज च पुनरित्यन्वगृह्णा बलिं तंविप्रैस्सन्तानितमखवरः पाहि वातालयेश ॥ 31.10 ॥
darpocchittyai vihitamakhilaṃ daitya siddho'si puṇyairlokaste'stu tridivavijayī vāsavatvaṃ ca paścāt | matsāyujyaṃ bhaja ca punarityanvagṛhṇā baliṃ taṃvipraissantānitamakhavaraḥ pāhi vātālayeśa || 31.10 ||